Mana pilsēta – Avotu dzidrajās skaņās
Ar šādu nosaukumu mēs šogad svinējām savas pilsētas svētkus. Kā ierasts, tie notika pa kādu no mūsu pilsētiņas ielām, šoreiz- pa Avotu ielu.
Ape ir mana bērnības, jaunības un šodienas pilsēta. Es vēlos šeit dzīvot, esot harmonijā ar sevi un apkārtējo vidi. Veidojot svētkus, es tos cenšos veidot tā, lai tie patiktu gan man un nestu pozitīvas emocijas, gan jums, iedzīvotāji, mājās atbraucēji un ciemiņi. Līdz šim man ir ļoti paveicies, jo ap mani ir bijusi komanda, kura nāk ar saviem ierosinājumiem, ar vēlmi līdzdarboties, palīdzēt un kopā radīt svētkus. Mums, darba grupai, tā ir liela, gara un grūta darba diena. Tikai, sanākot kopā pēc svētkiem un noskatoties videofilmu, mēs redzam, kādi šie svētki ir bijuši. Paldies visiem man uzticīgajiem cilvēkiem, kas jau piekto gadu ir kopā ar mani svētku organizēšanas procesā un norisē, paldies arī tiem, kuri pievienojās šogad! Paldies visiem Apes iestāžu darbiniekiem- jūs vienmēr esat atsaucīgi un nākat palīgā. Es jūs visus vārdā nesaukšu, bet jūs visi esiet zelta pavedieni mūsu APES ikdienas pelēkajā audumā! Un vismaz vienu reizi gadā mūsu pilsēta mirdz šajos zelta pavedienos. Palīdz iemirdzēties katrai mājai, sētai, pagalmam, ģimenei, cilvēkam… Paldies tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri pēc svētkiem atrod labus, spēcinošus vārdus, ko pateikt. Tā ir visu mūsu vislielākā alga! Paldies vēlreiz visiem, kuri piedalījās svētku organizēšanā un norisē. Mūsu pilsētu mēs veidojam visi kopā ar labiem vārdiem, domām un darbiem. Uz tikšanos nākamajos svētkos!
Apes tautas nama vadītāja
Apes pilsētas svētku organizatore
Ilva Sāre
Šajos ielu svētkos redzam, ar kādu interesi tiek lasīta māju vēsture… Ieskatoties māju likteņrakstos, varbūt tu arī aizdomājies par savu ielu, savu māju? Cik tomēr svarīgi saglabāt ikdienas steigā to īpašo, ko glabā katra ēka, katrs tās iemītnieks… Arī tad, ja varbūt nesanāks pēkšņi kļūt pamanītai un atzīmētai, kā šoreiz Avotu ielai. Varbūt tu iedomājies arī par savu avotu, savu strautu vai upi? Bieži vien būtiskais kļūst pamanāms tikai pēc laika, kad svētki ir garām, pārskrien emocijas, viss nostājas savās vietās. Vienīgi, nepiemirstot pagātni, nezaudējot tautas atmiņu, mēs tā īsti varēsim veidot savu nākotni savā īpašajā pilsētā Apē…
Tūrisma darba organizatore Astra Binde
Avotu iela ir iepazīta, iemīlēta, izdzīvotā visā tās krāšņumā. Vai tu esi padomājis, kāda tā ir tev?
Kasparam Kamberkalnam ir savs Avotu ielas stāsts… Uzraksti arī tu savējo!
„Ne par centimetru platāka kā nepieciešams un ne soli par garu, lai no viena gala līdz otram it viegli aizietu kājām. Tieši tik daudz izliekta, lai nevarētu saukt par garlaicīgi taisnu, tieši tik daudz piezemēta savā vienkāršībā, lai būtu īpaša. Īpaša pati par sevi, īpaša ar visu sev apkārt un, protams, ar cilvēkiem, kas uz tās dzīvo. Ar interesantiem, dzīvesgudriem, sirdssiltiem, bet tik vienkāršiem ļaudīm.
Sniegs pavasaros Avotu ielu pamet lēni un negribīgi. Vēl ilgi ielas garumā asfalts ir redzams tikai divās auto izbrauktās sliedēs. Ūdens no pavasara saules izkausētā sniega tek kā divas paralēlas upes, kas satikties nevar un izšķirties negrib. Saule pakāpjas augstāk, dienas iesilst, gar māju sienām rindās stājas kupla sniegpulkstenīšu armija, no zemes kā zobenu asmeņi izlien sarkanbrūni pujeņu asni, zilajām debesīm ar aci piemiedz ābeļu, ķiršu un plūmju pumpuri.
Vasaras tveice izsmaržo liepziedos, ķiršos, tikko pļautā sienā, zemeņu ievārījumā, pērkona negaisā, skaldītas malkas sveķos, diļļu, tomātu un lociņu dobēs.
Rudeni iezvana ozolzīļu lietus. Kā atbalss vēja brāzmai no staltajiem ozoliem nobirst simtiem zīļu. Krītošās lapas vējš draiski sadzen grāvsmalē veidojot siltu segu gaidāmajai ziemai. No kaimiņu dārza kā smagi miglas vāli veļas dūmi. Tur sadeg kartupeļu laksti, ziedēt beigušo dāliju krūmi un koku nomesto lapu tūkstoši.
Jau tā ne pavisam ne skaļā Avotu iela pieklust pavisam. Lielām, mīkstām, baltām pārslām krīt sniegs. Tas lēnām pārklāj it visu ar baltu villaini. Sniegā pazūd cilvēku iemītās taciņas, dārzu četrstūri, pazūd pati iela. No rīta sniega tīrītājs to atkal ir atradis un iezīmējis saveļot nepārtrauktus sniega vālus visā ielas garumā. Zib sniega lāpstas, aizvien biežāk no šķūnīšiem uz māju ceļo malkas šķilas un pret stindzinoši aukstajām debesīm drosmīgi paceļas balti dūmu vāli.
Avotu iela – tas ir ozolzīļu lietus rudeņos, tie ir milzīgi, krāšņi rožu krūmi pie Avotu ielas pirmā nama, no īpašas, silti sarkanas krāsas ķieģeļiem celtā māja ar otro numuru un mazais, miniatūrais namiņš, kas paslēpies aiz tās. Tie ir ķirši, kas pārliekušies pāri sētai un vēlīgi pacienā garāmgājējus, savādā retro laterna, kas izgaismo avotu ielu ar silti dzeltenu gaismu, tā ir māja no tik līdzīgi nevienādiem ķieģeļiem . Tas ir gadiem nemainīgais, nelielais, balti melnais sunītis, kas uzrej garām braucošām mašīnām pie Avotu ielas pēdējā nama. Tie ir skolēni ar ziediem, bērnu smiekli un čalas no bērnudārza rotaļu laukuma, tie ir bezmaksas koncerti, ko vēja plūsma atnes uz Avotu ielas pagalmiem no te pat esošās estrādes. Kāds no Vaidavas nākošs vīrs ar makšķeri rokās, dūmojošs mopēds, klusi ripojošs autobuss, kas pa Avotu ielu meklē taisnāko ceļu, sirms vīrs ar izkapti rokās, vieda večiņa puķainā lakatā…tā varētu turpināt un turpināt līdz bezgalībai… Tāda ir Avotu iela, mana un mūsu uz mūžu!”
/Kaspars Kamberkalns/
Kā dzīvības līnija,
Katra cilvēka rokā,
Izliecas Avotu iela
Liktenīgi zīmīgā lokā.
Tā rotājas ceriņos
Un jasmīnos baltos.
Tā sirdsmieru atrod
Simtgadu ozolos staltos.
Apes mieru un klusumu
Spēku ko avotā rod
Ikvienam tā mīļi
Ceļamaizei līdzi dod.
/Kaspars Kamberkalns/
