Iepazīsti Apes novadu
Apes pilsētā un pagastā
Dzenīšu vītols 8,67 m (dižākais baltais vītols Eiropā)
|
|
Smilšakmens atsegumi “ Jaunās un Vecās Raganu klintis”
Apes pilsētā, Vaidavas upes kreisajā krastā netālu no Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas atrodas vairāki sarkandzelteni smilšakmens atsegumi- klintis, veidojot līdz pat 8 – 10 m stāvas kraujas. Ģeologi izpētījuši, ka smilšakmens veidojies Devona periodā vairāk kā pirms 360 miljoniem gadu, kad šeit viļņojusies jūra. Skolotāja un folklorista Dāvja Ozoliņa pierakstītās teikas vēstī, ka senos laikos klinšu alās esot mājojušas raganas, kuras bieži kaitinājušas un maldinājušas cilvēkus. Ir vairāki avoti, kuru ūdenim ļaudis piedēvē dziednieciskas īpašības. Avoti klintī izveidojuši nelielas alas un nišas. Veselības avota ūdeni apenieši iecienījuši ūdens ņemšanai, savukārt Veco Raganu klinšu pakājē pie Pilsētas kapiem iztek Acu avots. Jaunās Raganu klintis ielas malā pie vidusskolas ir ļoti gleznainas un pamazām paplašinās. Tās ietekmē gan upes straume palu laikā, gan koku saknes un putnu (krastu čurkstu) kolonija, kas iemitinājusies stāvajā klints sienā Te sākas laivotājiem un kājotājiem domātā Vaidavas dabas taka (1,5 km,), kur iepriekš piesakoties infopunktā, iespējams satikt arī pašas raganiņas. Atpūsties vilina piknika vietas, šūpoles, bet izziņai – informācijas stendi. Savukārt Vecās Raganu klintis pie Pilsētas kapiem pamazām aizaug, toties interesants ir dziednieciskais Acu avots to pakājē. Adrese: Pasta iela 26, Ape |
|
Dvīņu priedes ar zaru tiltu
Divas savdabīgās priedes aug pie Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas, apmēram 10 m no saimniecības ēkas, austrumu pusē, netālu no Vaidavas upes. Abu priežu stumbri atrodas apmēram metra attālumā viens no otra. Koki pēc apkārtmēra ir gandrīz vienādi – 2,05 m un 1,95 m resni ( mērot 1,3 m augstumā). Apmēram 3 metru augstumā izveidojies zaru tilts! Vienas priedes zars ir izaudzis otras stumbram cauri, un nu šie koki ir kā „Siāmas dvīņi’. Cauri otram kokam izaugušā zara gals gan ir nokaltis… Ceļotāji ir teikuši, ka to nosaukums varētu būt „Mūžīgā mīlestība” vai „Nešķiramā draudzība”. Abu priežu stumbrus klāj raksturīgi izaugumi – puni jeb māzeri. Vietējā šajos laikos radusies teika stāsta par to, kādēļ zaru tiltam augšpusē nav mizas: „Tas tādēļ , ka te uzmetas pasēdēt raganiņas, no netālajām „Raganu klintīm” atlaidušās. Tās vēro, ko dara skolasbērni, vai labi uzvedas, vai nav ar slotu „jāpamāca”…. |
|
Piemiņas akmens matemātiķim Aivaram Liepam (1936.-1979.)Apes vidusskolas absolventu Aivaru Liepu apenieši uzskata par vienu no talantīgākajiem mūsu skolas audzēkņiem. Jau skolas gados viņš izcēlās ar erudīciju un interesi par matemātiku. Pēc studijām LVU viņš studēja arī aspirantūrā Maskavā. Pēc tam strādāja par mācībspēku, bija kolēģu studentu vidū ļoti cienīts. Dibināja LVU Skaitļošanas centru un bija tā direktors. Viņa vārdā nosaukta A. Liepas Neklātienes matemātikas skola (NMS), kas ir Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes struktūrvienība akadēmiskā un zinātniskā darba veikšanai. |
|
Atjaunotā rakstnieces Elīnas Zālītes skulptūraPirmā skulptūra. 1983. gada maijā pie Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas tika atklāts bronzā atliets Lai atdot Apei šo pieminekli, visus šos gadus turpinājās ziedojumu vākšana. Savukārt māksliniecei joprojām bija saglabāts karkass, kurā savulaik portrets atliets bronzā, un to varēja izmantot, lai sāktu atjaunošanu. Otrā skulptūra. Jaunās skulptūras atliešanu bronzā notika, pateicoties Apes novada domes veiksmīgajai sadarbībai ar Mākslas akadēmijas pasniedzēju, tēlnieku Kārli Alaini un skulptūras autori, tēlnieci Rasu Kalniņu – Grīnbergu. Skulptūra 2016. gada vasarā Apes pilsētas svētku laikā tika svinīgi atklāta. Viršu ziedu dzejniece Elīna Zālīte ir atgriezusies pie mums Apē! |
|
Sīkzarotā priede jeb “Vientuļā priede”
Apē, Parka ielas malā (netālu no mājas Parka ielā 1) starp tīrumiem aug neparasta, maza priede, kuru apenieši parasti dēvē par „Vientuļo priedi”. Tās vecums ir ap 200 gadu, un pat vecākie Apes iedzīvotāji to atceras apmēram tikpat lielu. Lēni augot un blīvi zarojoties, tā izveidojusi vainagā vējaslotu. Priede sasniegusi tikai četru metru augstumu. Pēc dižkoku speciālista Gunta Eniņa domām, uzskatāma par Latvijas mazāko priedīti. Ir vairākas versijas, kādēļ šī priedīte ir tik neparasta. Saglabājies arī nostāsts, ka 1905.-1907. gada revolūcijas laikā pie šīs priedes nošauts cilvēks… |
|
Zīļu svētavotsAtrodas Apes pagasta z Avots izplūst lēzenā piekalnē no dolomīta slāņiem. Tam ir vairākas iztekas. Pēc „Zīļu saimnieka Aigara Bremzes stāstītā, senās vācu kartēs avots esot bijis apzīmēts kā svētavots ar nosaukumu „Silen”. No avota izplūstošie ūdeņi krīt pāri mākslīgajam „Beižas ūdenskritumam”, kam nosaukums dots savulaik populārās televīzijas filmas iespaidā. Strauts aiztek uz bijušās arodvidusskolas dīķiem, tad tālāk uz Vaidavu. No „Zīļu” piekalnes visa pazemes ūdeņu plūsma tek Vaidavas virzienā. 1995. gadā, atgūtajā saimniecībā sākot ierīkot z/s „Zīļi”, A. Bremzes tēvs Haralds izveidoja norādi pie lauku ceļa, kāpnītes uz avotu, laipu, arī solu un galdiņu atpūtniekiem, pat „sirsniņmājiņu”… Avota ūdeni iecienījuši daudzi apenieši, kuri tā ūdeni lieto dzeršanai. Pēdējā gadu desmitos veikti vairāki „Zīļu svētavota” ūdens izvērtējumi. Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistu veiktās ūdens analīzes apstiprinājušas labo ūdens kvalitāti. Apenietes Ievas Kleines 2003 .gadā veiktais pētījums uzrādīja augstu ūdens mineralizācijas pakāpi, tātad šis ūdens ir veselīgs kā dzeramais ūdens. |
|
Lūšakroga komplekss (19.gs) |
|
Lūšakroga Velnapēdas akmensAkmens atrodas ap 200 m uz dienvidiem no Lūšakroga ēkas, mežā, neliela purviņa malā . Akmens izmēri: 2,4 x 1,7 x 0,8 m, virszemes daļas apkārtmērs 6,5 m. Sastāvs – granīts.. Iedobe akmens virspusē atgādina lielas basas pēdas nospiedumu, kam papēdis vērsts uz leju, bet pirkstgali – uz augšu. Iedobes šķautnainās malas liek pieļaut iespēju, ka tā radusies spridzināšanas rezultātā, lai iegūtu materiālu ēku celtniecībai. Kāda teika stāsta: „Velns, no gaiļa dziesmas iztrūcies, skrējis no Rouges (Igaunijā) uz Piebalgu. Viens pēdas nospiedums redzams pie Rouges, otrs akmenī pie Lūšakroga, trešais – Piebalgā. 1982. gadā akmens bijis iekļauts Alūksnes rajona nozīmes valsts aizsargājamo ģeoloģiski – ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu sarakstā. Uz akmeni mežā ved grūti samanāma taka, tādēļ, lai neapmaldītos, šo objektu apmeklēt ieteicams vietējā gida vadībā (t. 29439207, Astra). |
|
Grūbes HES uz Vaidavas upesStraujā Vaidavas upe, šķērsojot dolomīta iežu slāņus, te izveidojusi vienu no lielākajiem ūdenskritumiem Latvijā. Divpakāpju krituma kopējais augstums 4,3 m, bet platums – 12 m. Upes labajā krastā šeit vērojams dolomītu atsegums un avoti, ierīkoti atpūtas paviljoni. Uz ūdenskrituma 18.gadsimtā darbojušās dzirnavas vēlāk- papes fabrika, tagad atjaunota un caurplūdes sistēmā strādā mazā spēkstacija – Grūbes HES. (T. 29496005, Dzintars) Šeit atrodas senās spēkstacijas turbīnas, ir piknika vietas. Šeit darbojas tūrisma komplekss „Grūbe”. Vaidavas upes kreisajā krastā pakalpojumus viesiem piedāvā brīvdienu māja „Melderi” (45 vietas), T. 20379986(Anita). Upes labajā krastā atrodas zivju audzētava “Krāces”, kas piedāvā foreļu un citu zivju makšķerēšanu, degustācijas un piknika vietas. T.29355117 (Kalvis) GPS koordinātes: 57.526412, 26.778445 (Grūbes HES) |
|
Dāvja Ozoliņa vecā skola „Jaunroze” parks, piemiņas akmens D. Ozoliņam1876. gadā jaunuzceltajā Jaunrozes pagastskolā “Dauškanos” sāka stādāt jauns skolotājs Dāvis Ozoliņš Zīmīgi ir trīs ozoli „”Dauškanu” parkā, kurus D.Ozoliņš stādījis saviem dēliem. (Pēc citām ziņām – dēli paši stādījuši šos kokus). Bijusi arī liepa pāragri mirušajai meitiņai Konstancei, bet tā ap 1986. gadu vētrā nolūzusi, arī jauniestādītā diemžēl iznīcināta. Informācija par katru no Dāvja Ozoliņa stādītajiem ozoliem: „Kārļa Aleksandra ozols”- ceļa malā parkā pie bijušās Jaunrozes pagastskolas ēkas dienvidu stūra. Stādīts 1882.gadā dzimušajam dēlam Kārlim Aleksandram. Apkārtmērs 3,20 m. Koks sadalās divos stumbros apmēram 3 metru augstumā. „Emīla Ferdinanda ozols”- parka rietumu pusē, celiņa malā pakalnā pie estrādītes vietas. Stādīts 1884. gadā dzimušajam Emīlam Ferdinandam. Ozola apkārtmērs 2,70 m. „Alfreda Hilariusa ozols” – parka ziemeļu malā ap 100 m no skolas. Stādīts trešajam dēlam, 1897. gadā dzimušajam Alfredam Hilariusam. Koka apkārtmērs 3, 40 m . Blakus parkam „Skripju ozols”- Skripju māju pagalmā – arī skolotāja iestādīts no zīles. Šiem kokiem, tāpat arī visam parkam, ir liela kultūrvēsturiska vērtība, kaut arī koki vēl nesasniedz dižkoku apmērus. Ozoliņtēva vadībā tika iekārtots arī barona Delviga Apes muižas parks. D.Ozoliņš mudinājis savus skolēnus stādīt puķes, kokus sētas skaistumam, arī ābeles, tās uzpotēt. Sagaidot D.Ozoliņa 150. dzimšanas dienu, pie kokiem un dažiem parka elementiem uzstādītas informatīvas zīmes, iestādīts jauns ozoliņš. Skolotāja 160.dzimšanas diena 2016.gadā tika atzīmēta Apes pilsēta svētkos, izdots jauns buklets , kā arī notika viņa jubilejai veltīts piemiņas pasākums Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Dāvis Ozoliņš un Konstance apglabāti Jaunrozes (tagad Vastse-Roosa Igaunijā) kapsētā. 2016.gadā tuvinieki labiekārtoja viņa kapa vietu, uzstādīts piemiņas akmens. Ar dzimtas un folkloras pētnieku gādību turpinās folklorista savākto materiālu apzināšana un gatavošana publicēšanai. Apes vidusskola no 1989. gada nes Dāvja Ozoliņa vārdu. |
|
Arvīda Levana vārdā nosauktā Apes mototrase
|
|
Vilkaču priede Vaidavas krastā
Vaidavas upes stāvkrastā, ap 100 m no Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas jaunā korpusa aug priede ar vaļējām saknēm. Kaut arī priedei nav viegli noturēties smilšainajā kraujā, tā jūtas labi un joprojām zaļo. Priedes saknes veido labirintu, caur kuru var izspraukties cauri neliela auguma cilvēks. Pēc analoģijas ar līdzīgiem dabas veidojumiem Salacas krastos un citur arī šī priede nosaukta par Vilkaču priedi. Radušies arī vietējie nostāsti, piemēram, ceturtdienas naktīs, pilnmēness laikā esot jāizlien pulksteņa rādītāja virzienā caur saknēm, tad varot pārvērsties par vilku un skraidīt apkārt visu nakti nepazīts, tikai jāpaspēj līdz saullēktam atgriezties un pretējā virzienā izlīst caur saknēm, citādi par cilvēku vairs nekļūs. Izlienot caur saknēm, varot arī no savām sliktajām īpašībām atbrīvoties… |
|
Vējaslotas egle un Gavaru priede pie Vidzemes šosejas![]() Vējslotu egle Vidzemes šosejas (A2) malā, 174, 8 kilometrā atrodas divi ievērības cienīgi koki, kas labi redzami jau no ceļa. Savdabīga egle ar vējaslotu atrodas, no Rīgas puses braucot, labajā pusē, pakalnā, netālu no bijušā darvas cepļa drupām. Zaru sabiezinājuma , t.s. vējaslotas (tautā sauktas arī par “raganu slotu”) diametrs pārsniedz 2 m. Vējaslota izveidojusies abās pusēs stumbram apmērām 5 m no galotnes. Pirms vairākiem gadiem sākotnēji apaļās vējaslotas daļa noliecās sniega smaguma dēļ. Turpat otrā pusē šosejai, bijušo “Gavaru “ māju zemē, aug dižkoks – Gavaru priede (apkārtmērs 3,30 m). Arī tās vainags ir savdabīgs, izveidojies daudzzarainas dakšiņas formā. Iespējams, šeit ir spēcīgs āderu tīkls, tādēļ arī abi lielie koki izveidojušies ne tādi, kā parasti. |
|
Vecais Uskanu dolomīta karjers (Apes dolomītu atsegums)Vecais dolomīta karjers atrodas dienvidrietumos no Apes pilsētas, Rūpniecības ielas turpinājumā, netālu no „Uskaniem”. Te, tāpat kā citos tuvējos karjeros, jau Apes muižas laikos ap 19./20. gadsimtu miju intensīvi sākās izstrāde, lai iegūtu celtniecības materiālu ēku būvei, kā arī kaļķu dedzināšanai cepļos. Šo derīgo izrakteni eksportēja, izmantojot šaursliežu dzelzceļu Pļaviņas – Ape – Valka. Saglabājies skurstenis vienam no diviem bijušajiem muižas laiku “Kaļķu cepļiem”. Cepļa avots savukārt ir iedzīvotāju iecienīta ūdens ņemšanas vieta. Apes dolomīts veidojies Devona periodā pirms vairāk kā 360 miljoniem gadu. Tie ir augšdevona Pļaviņu svītas dolomīti un dolomītmerģeļi, ar atsevišķām mālu un ģipša starpkārtām. Dolomīts ir tīrs, bez kaļķakmens piejaukuma, kaut arī vietējie iedzīvotāji sarunvalodā to bieži sauc par kaļķakmeni. Karjera iežos atsevišķos slāņos labi novērojamas Apes vietējā dolomīta paveida (ģeologu tā dēvētā „apīta”) īpatnības – rupjais, cukurveidīgais kristāliskums. Tā ugunsizturību ievērojuši vietējie meistari, dēvējuši par “ugunsakmeni” un izmantojuši krāšņu mūrēšanā. Dažviet dolomīta slāņos izveidojušies dobumi, kuros vērojami kalcīta kristālu sakopojumi (drūzas). Nereti iežos var saskatīt arī seno jūras organismu pārakmeņojumus – fosīlijas. Karjera zemākajā dienviddaļā, pie iebrauktuves no Rūpniecības ielas puses, senās akmenslauztuves ir dziļākas, vairāk izstrādātas. Dolomīta ieguves rezultātā karjeram izveidojusies pusloka veida siena. Šajā vietā, kas atgādina nelielu amfiteātri, ir laba akustika un aizvējš, tādēļ senāk vasarās te notikuši pat kora mēģinājumi. Augstākajā karjera daļā, tuvāk pie ceļa, ģeoloģiski interesantākais ir galdveidīgs ieža fragments (apmēram 2 x 2 m). karjera veidošanas laikā nobīdot kvartāra perioda irdenos nogulumiežus, atsedzies dolomīta virsslānis, ko nogludinājis pirms apmēram 10 000 gadu pāri slīdējušais ledājs. Gludi noslīpētā virsma vietām nedaudz sašvīkāta ar ledājā iesalušajiem akmeņiem. Ģeologi secinājuši, ka skrambu virzieni aptuveni sakrīt ar ledāja galvenās plūsmas virzienu šajā apvidū, tā apstiprinot ledāja darbības teoriju. Ģeoloģiskās nozīmības dēļ Apes dolomīta atsegums 1977. gadā iekļauts valsts īpaši aizsargājamo objektu sarakstā, kā arī apstiprināts ar 2001. gadā izdotu likumu par ĪADT http://m.likumi.lv/doc.php?id=7487 Apes dolomītam raksturīga daudzkrāsainība un dekorativitāte, tādēļ dabas pētnieks Jānis Greste savulaik to salīdzinājis ar Karraras (Itālijā) marmoru. Viņš uzskatīja, ka dolomīts ir mūsu pelēkais dārgakmens.
|
Gaujienas pagastā
Gaujienas muižas ansamblis un parks
Kompleksa centrālā daļa veidojusies jau 18.gadsimta beigās, bet pati pils būvētā 1850. gadā un tajā bija 52 telpas klasicisma stilā. Pils celtniecību pabeidza barons Jūliuss fon Vulfs. Baronam bijusi interesanta huora izjūta, jo Gaujienu uzskatijis par Eiropas centru un tuvāko zemnieku mājas tādēļ tika nosauktas Eiropas lielāko pilsētu vārdos- Berlīne, Londona, Parīze u.c.
Mūsdienās pilī daļēji saglabājusies sākotnējā intrjera apdare.
Kopš 1922. gada pilī iekārtota Gaujienas ģimnāzija. Savukārt bijušajā muižas aldara mājā, kurā no 1922. līdz 1944. gadam dzīvoja komponists Jāzeps Vītols, pašlaik atrodas memoriālais muzejs “Anniņas”.
Kopumā Gaujienas muižas ansamblī ietilpst septiņi objekti: alus brūzis, aldara māja, dārznieka māja, siltumnīca, ledus pagrabs, staļļi un staļmeistara- kučiera māja.
|
|
Livonijas Ordeņa pilsdrupas
|
|
J.Vītola memoriālais muzejs “Anniņas
1922.g . komponistam Jāzepam Vītolam Latvijas valdība piešķīra par lieliem nopelniem latviešu mūzikas attīstībā bijušo aldara māju, dīķi, pusi no muiżas dārza un nelielu lauksaimniecībā izmantojamas zemes gabalu. Kopš tā laika divdesmit gadus komponists ar dzīvesbiedri Anniju savās “Anniņās” pavadīja vasaras un bieżi vien arī svētku brīvdienas.1944.g.rudenī Vītolu pāris devās tālajā trimdā. 1961.gadā šeit tika iekārtots Jāzepa Vītola piemiņas muzejs, atjaunota komponista darba istaba.1988.g. aprīlī ugunsgrēkā gāja bojā liela daļa memoriālo priekšmetu. Tagad “Anniņas” ir atjaunotas, atkal darbojas komponista memoriālais muzejs, iekārtota J.Vītola darbistaba. Daudzus izcilā skaņraża personiskos priekšmetus un fotogrāfijas muzejam dāvinājuši Annijas Vītolas māsas bērni.Apkārtnē daudz kultūrvēsturisku vietu: Livonijas ordeņa pilsdrupas, baronu Vulfu muiżas komplekss ar vairāk kā 10 ēkām un parku, gleznainas dabas ainavas, ģeoloģiski objekti – dolomīta atsegumi, krasta kritenis, jeb “ūdensrijējs” – upe, kas pazūd pazemē, tautas dzejnieka O.Vācieša takas. Katru vasaru jūlijā notiek J.Vītola Dziesmu diena. |
|
Kalamecu grava.
Valsts nozīmes ģeoloģiskie aizsargājamie objekti – Kalamecu-Markūzu gravas – atrodas pagasta ZA, 5 km uz ziemeļiem no Gaujienas Mežciemā. Krāšņas gravas ar ūdenskritumiem, alām, Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņu atsegumiem, slāņu griezums ar kopējo biezumu 8 m, kopējā platība 28,784 ha. |
|
Markūzu grava
Valsts nozīmes ģeoloģiskie aizsargājamie objekti – Kalamecu-Markūzu gravas – atrodas pagasta ZA, 5 km uz ziemeļiem no Gaujienas Mežciemā. Krāšņas gravas ar ūdenskritumiem, alām, Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņu atsegumiem, slāņu griezums ar kopējo biezumu 8 m, kopējā platība 28,784 ha.Markūzu gravas garums ir 250 m, dziļums 13 m, platums 14 – 25 m. Ir atsegtas klinšu sienas un atrasti seno jūras bentosa (gliemežu) nospiedumi. Kanjonveida grava ar ūdenskritumiem, alām un dolomīta atsegumiem, gravā atsedzas Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņi. Gravas labajā nogāzē mākslīga ala, kas izlauzta, iegūstot Pļaviņu svītas dolomītus, alas augstums 1,2 m, dziļums 8 m. |
|
Zvārtavas pilsPils celta 1881.gadā un kā celtniecības materiāli izmantoti laukakmeņi un sarkani ķieģeļi.
Zvārtavas pils slieksnī iekalti vārdi: “Te mājo Laime, neviens ļaunums neienāks” (tulkojums no latīņu valodas).
Sīkāk: mājas lapa zvartavaspils.lv
|
|
VējdzirnavasVisvecākā no Zvārtavas muižas apbūves ansambļa sastāvdaļām ir vējdzirnavas – celtas 1803. gadā. Vējdzirnavām bijuši koka spārni un zobrats, kas pārvadījuši griezes kustību uz diviem lieliem granīta dzirnakmeņiem. Vējdzirnavas būvējuši latviešu zemnieki, bet tās bijušas Zvārtavas muižas īpašums. Graudus malt bijis atļauts arī zemniekiem, bet pārsvarā muižas vajadzībām. Latvijas Republikas laikā dzirnavas nonāca Piensaimnieku sabiedrības īpašumā. 1929. gadā tuvumā dzīvojošais zemnieks Gustavs Pogulis nopircis Vējdzirnavas no Piensaimnieku sabiedrības. Vējdzirnavas apmēram divdesmit gadu nebija darba kārtībā un netika izmantotas. 1943. gadā, kad vācu okupanti ierobežoja zemniekiem graudu malšanu Vidagas dzirnavās, izeju meklēdami, zemnieki vienojās ar Gustavu Poguli par viņam piederošo dzirnavu atjaunošanu. Dzirnavas bez jebkādiem projektiem atjaunoja zemnieks Jānis Lārmanis. Viņš izremontēja lielo centra asi, izbūvēja pilnīgi jaunus spārnus un tos pārklāja ar zemnieku saziedoto maisu audumu un tāpat salaboja koka zobratus un citas koka daļas. Galvenais melderis bija Jānis Lārmanis un zemniekiem mala graudus 1943.un 1944. gadā. Padomju laikā kolhoza “Straume” būvbrigādes vīri daļēji demontēja vējdzirnavas – izņēma maļamo gaņģi ar dzirnakmeņiem, pievienoja lokomobili un mala labību no 1951.–1954. gadam. Arī dzirnavu spārni tika nojaukti, bet iekšpusē labi redzama iekšējā koka velve un zobratu sistēma. Vējdzirnavas ir diezgan labi saglabājušās, 1981. gadā tika uzlikts jumts. 2002. gadā ar LMS gādību tika ieliktas jaunas grīdas un veikta mūra korpusa, ieejas un logailu restaurācija.
|
|
Palšu muiža
|
|
Alkšņupītes ūdensrijējs
Gaujienai cauri tek Alkšņupīte, kurai ir izveidojušās divas kritenes – ūdensrijēji, kur ūdens iekrīt dolomīta plaisā līdz pazemes ūdens slānim. Ūdensrijēju vietas ir ģeoloģiski unikāli dabas veidojumi, kur tekošs strauts vai upīte izbeidzas, pazūdot pazemē. Alkšņupītes ūdensrijējs ir tipiska karsta parādība, kad upīte tek pa zemes virsmu, bet pēkšņi pazūd pazemē. Sausās un karstās vasarās ūdens šeit ir diezgan maz, bet pavisam tas neizžūst nekad. Savukārt pavasarī – palu laikā ūdens tek strauji, un ūdensrijējam ir jāstrādā ļoti intensīvi, jo pa zemes virsmu šī upīte uz Gauju netiek nekad. Ja ūdens ir ļoti daudz, tad nogāzē pie „Sunīšu” dīķa var vērot, kā savās iztekās tas, nevis mierīgi tek, bet šaujas no zemes ārā kā no slūžām. |
|
Dārzciema dolomīta karjers
|
|
Ziemeļgauja
Aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja” ietver Gaujas upi apmēram 140 km garumā, tās ieleju (no Gulbenes un Alūksnes rajonu robežas līdz Valmierai) un bioloģiski vērtīgās platības ap to. Ainavu apvidus kopējā platība – 21749 ha. Ziemeļgaujas ielejai raksturīga ļoti liela ainavas dažādība ar ievērojamu biotopu un sugu daudzveidību. |
|
Gaujienas mācītājmuiža
|
|
Piemiņas akmens dzejniekam Ojāram Vācieti
|
Trapenes pagastā
Piemineklis rakstniekam Linardam Laicenam
|
|
Somu kapi /1919. gads/ |
|
Senlietu muzejs “Fazāni”
Tālrunis: 29498605 (Zigurds) |
Virešu pagastā
KONTAKTI
![]() |
![]() |
![]() |
![]() |
![]() |
![]() |