17.08.plkst.10:00 Finanšu un tautsaimniecības komitejas sēde

17.08.plkst.13:00 Vides komisijas sēde

24.08.plkst.14:00 Domes kārtējā sēde

Iepazīsti Apes novadu

 Piedalies tūrisma akcijā Apceļo Vidzemes šosejas pietura

Print


 

Apes pilsētā un pagastā

Apes vēsturiskais centrs – dolomīta ēkas un Pasta ielas bruģi

 

Pierobežas mazpilsētai Apei, kas pilsētas tiesības ieguva  1928.gadā,   raksturīgas  vietējā krāsainā  dolomīta ēkas. Tomēr senākajā apbūvē  vērojams arī koka un ķieģeļu pielietojums ēku būvniecībā, atspoguļojot  ne vien  latviešu, bet arī kaimiņtautu –  igauņu un krievu –  tradicionālās  iezīmes ēku celtniecībā. Daudzām ēkām vēl saglabājušās savdabīgi koka elementi jumtu konstrukcijās -„vēja spāres”.  Unikāls ir  200 m garš kaltu bruģakmeņu ielas segums Pasta ielā, kas ieklāts ap 1930. gadu.

Ekskursiju pa vēsturisko centru var sākt jau no autoostas. No dolomīta1902.gadā būvēta bijusī  mazbānīša stacijas ēka Ganību ielā. Blakus kafejnīcai „Krodziņš” gar  seno bānīša līniju saglabājies  neapstrādātu  laukakmeņu bruģis. Turpinot ceļu pa  Stacijas ielu, redzamas vairākas savdabīgas   ēkas: izliektais mansards un neregulāra forma  ēkai  Stacijas ielā 2,  īpatnēja ir  bijusī tirgotava Stacijas ielā 5, aiz tās pagalmā  redzama viena no vissenākajām Apes koka mājām.  Divstāvīgais tautas nams savulaik  būvēts Opekalna lauksaimniecības skolas vajadzībām.  Savukārt  „Veidiņa māja” Stacijas ielā 9 , izrādās,  kādreiz bijusi trīsstāvīga! Krustojumā ar Pasta ielu  uzmanību piesaista bijusī kroga māja no dolomīta, kā arī  vēlāk  par sporta zāli – tagad  veikalu „Unibode”- pārbūvētā zirgu stadula.  Pasta iela bagāta ar savdabīgām celtnēm:  noliktavas (spīķera) ēka, bijušais pasts , no sarkaniem ķieģeļiem celtajā ēkā bijis spirta monopols, vēlāk- mūzikas skola. Viena no skaistākajām Apē ir  aptiekas ēka,  tā rotāta ar kokgriezumiem. Sākoties bruģētajam posmam, uzmanība jāpievērš dolomīta ēkām, dzelteni krāsotajām  „igauņu mājām” un  atjaunotajām vēja spārēm Pasta ielā 12. Tai  iepretī  Sv. Mateja ev.-lut. baznīca, kas  ir viena no jaunākajām  baznīcām Latvijā  (iesvētīta 2014. gadā).

Bruģētā  Pasta iela  gar  zaļumos un ziedos slīgstošām privātmājām ceļotāju  aizved līdz bijušajai daktera Rauziņa mājai (tagad PII „Vāverīte”) un Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolai, kuras pērn nosiltinātā  galvenā ēka celta funkcionālisma stilā 1939. gadā.  Ar Pēterburgā noskatītu tornīti lepojas ēka Pasta ielā 29.  Nedaudz tālāk, Tirgus ielā 5 vērts apskatīt  1938.g. būvēto  bijušo Igauņu izglītības biedrības ēku (tagad  tur atrodas mūzikas skola un sociālais dienests).

bruģis

 

Dzenīšu vītols 8,67 m (dižākais baltais vītols Eiropā)

Vaidavas upes ielejā, netālu no Arvīda Levana vārdā nosauktās mototrases, senlaicīgo  „Dzenīšu” māju  tuvumā augošais vītols ir viens no    dižākajiem balto vītolu sugas (Salix alba) pārstāvjiem ne vien Latvijā, bet arī Eiropā. 2006. gadā baltais vītols Latvijā bija pasludināts par Gada koku.

Vītols aug  upes palienē pie vecupes ezeriņa (bijušā linu mārka).

Koka stumbra apkārtmērs 0,5 m augstumā  no zemes jau sasniedzis 10 m. Tā augstums sasniedz 21 metru.  3 metru augstumā  stumbrs sazarojas  vairāk kā 20  žuburos. Dižkoka vidū iztrupējis liels dobums.

Vītols ir vairāk kā 100 gadus vecs, jo  ir ziņas, ka to  (un vēl sešus  citus, kas nav saglabājušies)  ap 1880. gadu iestādījis  „Blumcikužu” māju saimnieks Blūms , lai iezīmētu savas zemes robežu. Tomēr dokumentālu  datu par koka stādīšanu nav. Lielākos vītola žuburus  pēc dabas pētnieka Gunta Eniņa ierosmes ar trosēm 2002. gadā  savilka SIA „Apes koks” meistari, tomēr  neskatoties uz to, 2010. g. vasarā  nolūza 8 zari nolūza, bet 2013.gadā  – vēl viens zars.

Tomēr koks joprojām zaļo. Vītola zarā iekārta ”pastkastīte” jau no 2002.gada  aicina ceļotājus ierakstīt kladē novēlējumus dižvītolam.

 

 

Smilšakmens atsegumi “ Jaunās un Vecās Raganu klintis”

Apes pilsētā, Vaidavas upes kreisajā krastā  netālu no  Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas atrodas vairāki sarkandzelteni smilšakmens atsegumi-  klintis, veidojot līdz pat  8 – 10 m stāvas kraujas. Ģeologi izpētījuši, ka  smilšakmens  veidojies Devona periodā vairāk kā  pirms 360 miljoniem gadu, kad šeit viļņojusies jūra. Skolotāja un folklorista Dāvja Ozoliņa pierakstītās teikas vēstī, ka senos laikos klinšu alās  esot mājojušas raganas, kuras bieži kaitinājušas un maldinājušas cilvēkus. Ir vairāki avoti, kuru ūdenim  ļaudis piedēvē dziednieciskas īpašības. Avoti  klintī izveidojuši nelielas alas un nišas. Veselības avota ūdeni apenieši iecienījuši ūdens ņemšanai, savukārt  Veco Raganu klinšu pakājē  pie Pilsētas kapiem iztek  Acu avots. 

 Jaunās Raganu klintis ielas malā pie vidusskolas ir ļoti gleznainas un pamazām paplašinās. Tās ietekmē gan upes straume palu laikā, gan koku saknes un putnu (krastu čurkstu) kolonija, kas iemitinājusies stāvajā klints sienā Te sākas laivotājiem un kājotājiem domātā Vaidavas dabas taka (1,5 km,), kur iepriekš piesakoties infopunktā, iespējams satikt arī pašas raganiņas. Atpūsties vilina  piknika vietas, šūpoles, bet izziņai –  informācijas stendi.  Savukārt Vecās Raganu klintis pie Pilsētas kapiem pamazām aizaug, toties interesants ir  dziednieciskais Acu avots to pakājē. 

Adrese: Pasta iela 26, Ape
Tel. 22037518, 643 22273 (TIP,gids),
e-pasts: tic@ape.lv
GPS koordinātes: 57.539739, 26.708364 (Jaunās Raganu klintis)

 
 

 

Dvīņu priedes ar zaru tiltu

Divas savdabīgās priedes aug  pie  Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas, apmēram 10 m no  saimniecības ēkas, austrumu pusē,  netālu no Vaidavas upes.

 Abu priežu stumbri atrodas apmēram metra attālumā viens no otra. Koki pēc apkārtmēra ir  gandrīz vienādi  – 2,05 m un 1,95 m resni ( mērot 1,3 m augstumā).  Apmēram 3 metru augstumā  izveidojies zaru tilts!  Vienas priedes zars ir izaudzis otras stumbram  cauri, un nu šie koki  ir kā „Siāmas dvīņi’.  Cauri otram kokam  izaugušā zara gals gan ir nokaltis… Ceļotāji  ir teikuši, ka  to nosaukums varētu būt „Mūžīgā mīlestība” vai „Nešķiramā draudzība”.  Abu priežu stumbrus   klāj  raksturīgi  izaugumi – puni jeb  māzeri.

Vietējā šajos laikos radusies  teika  stāsta par to, kādēļ zaru tiltam augšpusē nav mizas: „Tas  tādēļ , ka te  uzmetas  pasēdēt raganiņas, no netālajām „Raganu klintīm” atlaidušās. Tās vēro, ko dara skolasbērni, vai labi uzvedas, vai nav ar slotu „jāpamāca”….

 

 

Piemiņas akmens matemātiķim Aivaram Liepam (1936.-1979.)

Apes vidusskolas absolventu Aivaru Liepu apenieši   uzskata par vienu no talantīgākajiem mūsu skolas audzēkņiem. Jau skolas gados viņš izcēlās ar erudīciju un interesi par matemātiku. Pēc studijām LVU viņš studēja arī aspirantūrā Maskavā. Pēc tam strādāja par mācībspēku, bija kolēģu  studentu vidū  ļoti cienīts. Dibināja LVU Skaitļošanas centru un bija tā direktors.

Viņa vārdā nosaukta A. Liepas Neklātienes matemātikas skola (NMS), kas  ir Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes struktūrvienība akadēmiskā un zinātniskā darba veikšanai.

 

Atjaunotā rakstnieces Elīnas Zālītes skulptūra

Pirmā skulptūra. 1983. gada maijā pie Dāvja  Ozoliņa Apes vidusskolas tika atklāts bronzā atliets E. Zālītes piemineklis inetsnovadnieces  Elīnas Zālītes  – dzejnieces, prozaiķes, dramaturģes un tulkotājas  skulpturālais portrets, kas tapis vairāku gadu garumā  par daudzu apeniešu un citu  ieinteresētu personu ziedojumiem,  par Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas skolēnu un skolotāju talkās nopelnīto naudu. Tā autore – Latvijas māksliniece Rasa Kalniņa – Grīnberga. Tas bija skaists mākslas darbs, kas priecēja Apes iedzīvotāju un tās ciemiņu sirdis, līdz kamēr  kādā 2009. gada novembra rītā tas nonāca mantkārīgu garnadžu rokās.

Lai atdot Apei šo pieminekli, visus šos gadus turpinājās ziedojumu vākšana. Savukārt māksliniecei joprojām bija saglabāts karkass, kurā savulaik portrets atliets bronzā, un to  varēja izmantot, lai sāktu atjaunošanu.

Otrā skulptūra. Jaunās skulptūras atliešanu bronzā notika, pateicoties  Apes novada domes veiksmīgajai sadarbībai ar  Mākslas akadēmijas pasniedzēju, tēlnieku Kārli Alaini un skulptūras autori, tēlnieci Rasu Kalniņu – Grīnbergu. Skulptūra 2016. gada vasarā Apes pilsētas svētku laikā tika  svinīgi atklāta.  Viršu ziedu dzejniece Elīna Zālīte ir atgriezusies  pie mums Apē!

 

 

Sīkzarotā priede jeb “Vientuļā priede”

Apē, Parka ielas malā  (netālu no mājas Parka ielā 1) starp tīrumiem  aug neparasta, maza   priede, kuru apenieši  parasti   dēvē  par „Vientuļo priedi”.   Tās vecums  ir ap 200  gadu, un pat vecākie Apes iedzīvotāji to atceras apmēram tikpat lielu. Lēni augot un   blīvi zarojoties, tā izveidojusi vainagā vējaslotu.  

Priede sasniegusi tikai četru metru augstumu. Pēc dižkoku speciālista Gunta Eniņa domām, uzskatāma par Latvijas  mazāko  priedīti.  Ir vairākas versijas,  kādēļ šī priedīte ir tik neparasta. Saglabājies  arī  nostāsts, ka 1905.-1907.  gada  revolūcijas laikā pie šīs priedes  nošauts cilvēks…

 

 

 

Zīļu svētavots

Atrodas Apes pagasta zemnieku saimniecības  „Zīļi”  teritorijā, 100 m no lauku  ceļa, kas ved  no Apes muižas uz Lipskiem,  apmēram  2 km no Apes centra. Uz šo avotu var nokļūt arī, sekojot  norādēm.

Avots izplūst lēzenā piekalnē  no dolomīta slāņiem. Tam ir vairākas  iztekas. Pēc „Zīļu saimnieka Aigara Bremzes stāstītā, senās vācu kartēs avots esot  bijis apzīmēts kā svētavots ar nosaukumu „Silen”. No avota izplūstošie ūdeņi krīt  pāri mākslīgajam „Beižas ūdenskritumam”, kam nosaukums dots savulaik populārās televīzijas filmas iespaidā. Strauts aiztek uz  bijušās arodvidusskolas dīķiem, tad tālāk uz Vaidavu. No  „Zīļu”   piekalnes visa  pazemes ūdeņu plūsma tek Vaidavas virzienā. 1995. gadā, atgūtajā saimniecībā sākot ierīkot z/s  „Zīļi”, A. Bremzes tēvs Haralds izveidoja norādi pie  lauku ceļa,  kāpnītes uz avotu,  laipu, arī solu un galdiņu atpūtniekiem,  pat „sirsniņmājiņu”…

Avota ūdeni iecienījuši  daudzi  apenieši, kuri tā ūdeni lieto dzeršanai. Pēdējā gadu desmitos veikti  vairāki  „Zīļu svētavota” ūdens izvērtējumi.  Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistu   veiktās ūdens analīzes apstiprinājušas  labo ūdens kvalitāti.  Apenietes Ievas Kleines 2003 .gadā veiktais pētījums  uzrādīja augstu ūdens mineralizācijas pakāpi, tātad šis ūdens ir veselīgs kā dzeramais ūdens.

 

 

Lūšakroga komplekss (19.gs)

 

 

Lūšakroga Velnapēdas akmens

Akmens atrodas  ap 200 m uz dienvidiem  no Lūšakroga ēkas,  mežā,  neliela purviņa malā . Akmens izmēri:  2,4  x 1,7 x 0,8 m,  virszemes daļas apkārtmērs 6,5 m. Sastāvs – granīts..

Iedobe akmens  virspusē atgādina lielas basas pēdas nospiedumu, kam papēdis vērsts uz leju, bet  pirkstgali – uz augšu. Iedobes šķautnainās malas liek pieļaut  iespēju, ka tā  radusies spridzināšanas rezultātā, lai iegūtu materiālu ēku celtniecībai.

Kāda teika stāsta: „Velns, no gaiļa dziesmas iztrūcies, skrējis no Rouges (Igaunijā) uz Piebalgu. Viens pēdas nospiedums redzams  pie Rouges, otrs akmenī pie Lūšakroga, trešais –  Piebalgā.

1982. gadā akmens bijis iekļauts Alūksnes rajona nozīmes valsts aizsargājamo ģeoloģiski – ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu sarakstā.

Uz akmeni mežā ved grūti samanāma taka, tādēļ, lai neapmaldītos, šo objektu apmeklēt ieteicams vietējā gida vadībā (t. 29439207, Astra).

 

Grūbes HES uz Vaidavas upes

Straujā Vaidavas upe, šķērsojot dolomīta iežu slāņus, te izveidojusi  vienu no lielākajiem ūdenskritumiem Latvijā. Divpakāpju krituma kopējais augstums 4,3 m, bet platums – 12 m. Upes labajā krastā  šeit vērojams dolomītu atsegums un avoti, ierīkoti atpūtas paviljoni. Uz ūdenskrituma 18.gadsimtā darbojušās dzirnavas vēlāk-   papes fabrika, tagad atjaunota un caurplūdes sistēmā strādā  mazā spēkstacija – Grūbes HES.  (T. 29496005, Dzintars) Šeit atrodas senās spēkstacijas turbīnas, ir piknika vietas.

Šeit darbojas tūrisma komplekss „Grūbe”. Vaidavas upes  kreisajā krastā pakalpojumus viesiem piedāvā brīvdienu māja „Melderi” (45 vietas), T. 20379986(Anita). Upes labajā krastā atrodas zivju audzētava “Krāces”, kas piedāvā foreļu un citu zivju makšķerēšanu, degustācijas un piknika vietas. T.29355117 (Kalvis)

GPS koordinātes: 57.526412, 26.778445 (Grūbes HES)

 

Dāvja Ozoliņa vecā skola „Jaunroze” parks, piemiņas akmens D. Ozoliņam 

1876. gadā jaunuzceltajā Jaunrozes pagastskolā “Dauškanos” sāka stādāt jauns skolotājs Dāvis OzoliņšOzoliņa parks (1856. -1908.) Līdztekus skolotāja darbam  viņš bija arī izcils folkoras vācējs,  skolas muzeja un bibliotēkas dibinātājs,  vietējo pašdarbnieku- pūtēju, koru un teātru darbības veicinātājs. Viņa vadībā  pie skolas veidots „Dauškanu” parks , kurš saglabājies gandrīz  neizmainīts,  to varam secināt pēc D.Ozoliņa pašrocīgi veidotās parka skices. Parkā saglabājies orķestra paaugstinājums (to D.Ozoliņš pats ar ķerru esot savedis),  „danču placis”,  celiņi. Nav  vairs tiltiņa, kas veda pāri dziļajai gravai parkā. Parkā atrodas piemineklis  Dāvim Ozoliņam, (tēlnieki Ainārs Zelčs, Rasa Kalniņa – Grīnberga, atklāts 1988.gadā),  veltīts izcilajam skolotājam un sabiedrības dvēselei,  kurš te nostrādājis 32 gadus.

Zīmīgi ir trīs ozoli „”Dauškanu” parkā, kurus D.Ozoliņš stādījis  saviem dēliem. (Pēc citām ziņām – dēli paši  stādījuši šos  kokus).  Bijusi arī liepa pāragri mirušajai meitiņai Konstancei, bet tā ap 1986. gadu vētrā nolūzusi, arī jauniestādītā diemžēl iznīcināta.

Informācija par katru no Dāvja Ozoliņa stādītajiem ozoliem:

 „Kārļa Aleksandra ozols”-  ceļa malā parkā pie  bijušās Jaunrozes pagastskolas   ēkas dienvidu stūra. Stādīts 1882.gadā dzimušajam dēlam Kārlim Aleksandram.  Apkārtmērs 3,20 m.  Koks  sadalās divos stumbros apmēram 3 metru augstumā.

„Emīla Ferdinanda ozols”-  parka  rietumu pusē, celiņa malā  pakalnā pie estrādītes vietas. Stādīts 1884. gadā dzimušajam Emīlam Ferdinandam. Ozola apkārtmērs 2,70 m.

„Alfreda Hilariusa ozols” –   parka ziemeļu malā ap 100 m no skolas.  Stādīts trešajam dēlam, 1897. gadā dzimušajam  Alfredam Hilariusam. Koka apkārtmērs 3, 40 m .

 Blakus parkam „Skripju ozols”- Skripju  māju pagalmā – arī  skolotāja iestādīts no zīles.

 Šiem  kokiem, tāpat arī visam parkam,  ir liela kultūrvēsturiska vērtība, kaut arī koki  vēl nesasniedz dižkoku apmērus. Ozoliņtēva  vadībā tika iekārtots arī  barona Delviga  Apes muižas parks. D.Ozoliņš mudinājis  savus skolēnus stādīt  puķes, kokus sētas skaistumam, arī ābeles, tās uzpotēt.

Sagaidot D.Ozoliņa 150. dzimšanas dienu, pie kokiem un dažiem parka elementiem uzstādītas informatīvas zīmes, iestādīts jauns ozoliņš. Skolotāja 160.dzimšanas diena  2016.gadā tika atzīmēta Apes pilsēta svētkos, izdots jauns buklets , kā arī notika viņa jubilejai veltīts piemiņas pasākums Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Dāvis Ozoliņš  un Konstance apglabāti Jaunrozes (tagad Vastse-Roosa Igaunijā) kapsētā. 2016.gadā tuvinieki labiekārtoja viņa kapa vietu, uzstādīts piemiņas akmens.  Ar dzimtas un folkloras pētnieku gādību turpinās folklorista savākto materiālu apzināšana un gatavošana publicēšanai.

Apes vidusskola no 1989. gada nes Dāvja Ozoliņa vārdu.

 

 

Arvīda Levana vārdā nosauktā Apes mototrase

MX1-MX2 (132)

1977. gadā šajā vietā motosporta entuziasta Arvīda Levana vadībā ar domubiedru atbalstu tika izveidota interesanta mototrase, kas katru gadu tiek papildināta ar jauniem elementiem.

Izmantojot  dabīgo  Vaidavas ielejas nogāzes reljefu, papildinot ar mākslīgi veidotiem tramplīniem, radusies  viena no  interesantākajām, pārskatāmākajām, bet arī  grūtākajām mototrasēm Latvijā.
2017.gada  14. maijā  jau 44. gadu pēc kārtas  biedrība „Motoklubs Ape” kopā ar atbalstītājiem organizē tradicionālo starptautisko  motokrosu „Vaidavas kauss”, kā arī sacensības “Zelta mopēds”
, kas raksturīgas ar mopēdu neticamiem ātrumiem, bet arī ar jautrību,  atraktivitāti tērpu un braucamlīdzekļu noformējumos.  „Vaidavas kauss” vienmēr  pulcē  vairākus  simtus dalībnieku un vairākus  tūkstošus skatītāju.

 Trases kopgarums 1,8 km. Trases infrastruktūra: tiesnešu mājiņas, gājēju tunelis zem trases, paplašināta motociklu mazgātuve.

Tel. 29249496 (Mairis Levans)
http://www.vaidavaskauss.lv

 

 

 

Vilkaču priede Vaidavas krastā7.Vilkaču priede pie Apes vsk 2012 bd

Vaidavas upes stāvkrastā,  ap 100 m no Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas jaunā korpusa aug priede ar vaļējām saknēm. Kaut arī priedei nav viegli noturēties smilšainajā kraujā, tā jūtas labi un joprojām  zaļo. Priedes saknes veido labirintu, caur kuru  var izspraukties cauri neliela auguma cilvēks.

Pēc analoģijas ar līdzīgiem dabas veidojumiem Salacas krastos un citur arī šī priede nosaukta par Vilkaču priedi. Radušies arī vietējie  nostāsti, piemēram, ceturtdienas naktīs, pilnmēness laikā esot jāizlien pulksteņa rādītāja virzienā caur  saknēm, tad varot  pārvērsties par vilku un skraidīt apkārt visu nakti nepazīts, tikai jāpaspēj līdz saullēktam atgriezties un pretējā virzienā izlīst caur saknēm, citādi par cilvēku vairs nekļūs. Izlienot caur saknēm, varot arī no savām sliktajām īpašībām atbrīvoties… 

 

 

 

Vējaslotas  egle un Gavaru priede pie Vidzemes šosejas

Veejaslota A2 176 km_ Sl

Vējslotu egle

Vidzemes šosejas (A2) malā, 174, 8 kilometrā atrodas divi ievērības cienīgi koki, kas labi redzami jau no ceļa.

Savdabīga egle ar vējaslotu atrodas, no Rīgas puses braucot, labajā pusē,  pakalnā, netālu no bijušā darvas cepļa drupām. Zaru sabiezinājuma , t.s. vējaslotas  (tautā sauktas arī par  “raganu slotu”) diametrs  pārsniedz  2 m. Vējaslota izveidojusies abās pusēs stumbram  apmērām 5 m no galotnes. Pirms vairākiem gadiem sākotnēji apaļās vējaslotas daļa noliecās sniega smaguma dēļ.

Turpat otrā pusē šosejai, bijušo “Gavaru “ māju zemē,  aug dižkoks – Gavaru priede  (apkārtmērs 3,30 m). Arī tās vainags  ir savdabīgs, izveidojies daudzzarainas dakšiņas formā.

Gavaru priede

 Iespējams, šeit ir  spēcīgs āderu tīkls, tādēļ arī abi lielie koki izveidojušies ne tādi, kā parasti.

 

Vecais Uskanu dolomīta karjers (Apes dolomītu atsegums) 

Vecais dolomīta karjers atrodas dienvidrietumos no Apes pilsētas, Rūpniecības ielas turpinājumā, netālu no „Uskaniem”. Te, tāpat kā  citos tuvējos karjeros,  jau  Apes muižas laikos ap 19./20. gadsimtu miju intensīvi  sākās izstrāde, lai iegūtu celtniecības materiālu ēku būvei, kā arī kaļķu dedzināšanai cepļos. Šo derīgo izrakteni eksportēja, izmantojot  šaursliežu dzelzceļu Pļaviņas – Ape – Valka. Saglabājies  skurstenis vienam no diviem bijušajiem muižas  laiku “Kaļķu cepļiem”.  Cepļa avots savukārt ir  iedzīvotāju iecienīta ūdens ņemšanas vieta.

 Apes dolomīts veidojies Devona periodā pirms vairāk kā 360 miljoniem gadu. Tie ir augšdevona Pļaviņu svītas dolomīti un dolomītmerģeļi, ar atsevišķām mālu un ģipša starpkārtām. Dolomīts ir tīrs, bez kaļķakmens piejaukuma, kaut arī vietējie iedzīvotāji sarunvalodā to bieži sauc par kaļķakmeni. Karjera iežos  atsevišķos slāņos labi novērojamas Apes vietējā dolomīta paveida (ģeologu  tā dēvētā „apīta”) īpatnības – rupjais, cukurveidīgais  kristāliskums.  Tā ugunsizturību ievērojuši vietējie meistari, dēvējuši par “ugunsakmeni” un izmantojuši krāšņu mūrēšanā. Dažviet dolomīta slāņos izveidojušies dobumi, kuros vērojami kalcīta kristālu sakopojumi (drūzas). Nereti iežos var saskatīt arī  seno jūras organismu pārakmeņojumus – fosīlijas.  

 Karjera zemākajā dienviddaļā, pie iebrauktuves no Rūpniecības ielas puses,  senās akmenslauztuves  ir dziļākas,  vairāk izstrādātas. Dolomīta ieguves rezultātā karjeram  izveidojusies  pusloka veida  siena. Šajā vietā, kas atgādina  nelielu amfiteātri, ir laba akustika un aizvējš, tādēļ senāk vasarās te  notikuši  pat  kora mēģinājumi.

Augstākajā  karjera daļā, tuvāk pie ceļa, ģeoloģiski  interesantākais ir  galdveidīgs ieža fragments  (apmēram 2 x 2 m). karjera veidošanas laikā nobīdot kvartāra perioda irdenos nogulumiežus,    atsedzies dolomīta virsslānis, ko nogludinājis pirms  apmēram 10 000 gadu  pāri slīdējušais ledājs. Gludi noslīpētā virsma vietām nedaudz sašvīkāta ar ledājā iesalušajiem akmeņiem.  Ģeologi secinājuši, ka skrambu   virzieni  aptuveni sakrīt ar ledāja galvenās  plūsmas virzienu šajā apvidū,  tā apstiprinot  ledāja darbības teoriju.    Ģeoloģiskās nozīmības dēļ Apes dolomīta atsegums 1977. gadā   iekļauts  valsts īpaši  aizsargājamo objektu sarakstā, kā arī  apstiprināts ar 2001. gadā izdotu  likumu par ĪADT   http://m.likumi.lv/doc.php?id=7487

Apes dolomītam raksturīga  daudzkrāsainība un dekorativitāte, tādēļ dabas pētnieks Jānis Greste savulaik to salīdzinājis ar Karraras (Itālijā) marmoru. Viņš uzskatīja, ka dolomīts ir mūsu pelēkais dārgakmens.

 

 

 

 

 


 

Gaujienas pagastā

 

 Gaujienas muižas ansamblis un parks


Kompleksa  centrālā daļa veidojusies jau 18.gadsimta beigās, bet pati pils būvētā 1850. gadā un tajā bija 52 telpas klasicisma stilā. Pils celtniecību pabeidza barons Jūliuss fon Vulfs.No 1818.gada Gaujienas muižu iegūst īpašumā barons Ādolfs fon Vulfs. Gaujiena paliek Vulfu dzimtas īpašumā 100 gadus, kuru laikā tiek uzceltas 30 arhitektoniskas ēkas un iekārtots 12 ha plašs ainavu parks. Pašlaik pilī atrodas Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskola un novada vēstures muzejs.

Kompleksa  centrālā daļa veidojusies jau 18.gadsimta beigās, bet pati pils būvētā 1850. gadā un tajā bija 52 telpas klasicisma stilā. Pils celtniecību pabeidza barons Jūliuss fon Vulfs. Baronam bijusi interesanta huora izjūta, jo Gaujienu  uzskatijis par Eiropas centru un tuvāko zemnieku mājas tādēļ tika nosauktas Eiropas lielāko pilsētu vārdos- Berlīne, Londona,  Parīze u.c.
Mūsdienās pilī daļēji saglabājusies sākotnējā intrjera apdare.
Kopš 1922. gada pilī iekārtota Gaujienas ģimnāzija. Savukārt bijušajā muižas aldara mājā, kurā no 1922. līdz 1944. gadam dzīvoja komponists Jāzeps Vītols, pašlaik atrodas memoriālais muzejs “Anniņas”.
Kopumā Gaujienas muižas ansamblī ietilpst septiņi objekti: alus brūzis, aldara māja, dārznieka māja, siltumnīca, ledus pagrabs, staļļi un staļmeistara- kučiera māja.
 

 Livonijas Ordeņa pilsdrupas


1238.gadā Atzeles pilskalnā tika uzcelta Livonijas ordeņa pils. Tā pārcietusi kā Livonijas, tā poļu- zviedru karu, līdz Ziemeļu karā nopostīta. Tagad apskatāmas pilsdrupas.

 

 J.Vītola memoriālais muzejs “Anniņas

1922.g . komponistam Jāzepam Vītolam Latvijas valdība piešķīra par lieliem nopelniem latviešu mūzikas attīstībā bijušo aldara māju, dīķi, pusi no muiżas dārza un nelielu lauksaimniecībā izmantojamas zemes gabalu. Kopš tā laika divdesmit gadus komponists ar dzīvesbiedri Anniju savās “Anniņās” pavadīja vasaras un bieżi vien arī svētku brīvdienas.1944.g.rudenī Vītolu pāris devās tālajā trimdā. 1961.gadā šeit tika iekārtots Jāzepa Vītola piemiņas muzejs, atjaunota komponista darba istaba.1988.g. aprīlī ugunsgrēkā gāja bojā liela daļa memoriālo priekšmetu. Tagad “Anniņas” ir atjaunotas, atkal darbojas komponista memoriālais muzejs, iekārtota J.Vītola darbistaba. Daudzus izcilā skaņraża personiskos priekšmetus un fotogrāfijas muzejam dāvinājuši Annijas Vītolas māsas bērni.Apkārtnē daudz kultūrvēsturisku vietu: Livonijas ordeņa pilsdrupas, baronu Vulfu muiżas komplekss ar vairāk kā 10 ēkām un parku, gleznainas dabas ainavas, ģeoloģiski objekti – dolomīta atsegumi, krasta kritenis, jeb “ūdensrijējs” – upe, kas pazūd pazemē, tautas dzejnieka O.Vācieša takas. Katru vasaru jūlijā notiek J.Vītola Dziesmu diena.

 

Kalamecu grava.

Valsts nozīmes ģeoloģiskie aizsargājamie objekti – Kalamecu-Markūzu gravas – atrodas pagasta ZA, 5 km uz ziemeļiem no Gaujienas Mežciemā. Krāšņas gravas ar ūdenskritumiem, alām, Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņu atsegumiem, slāņu griezums ar kopējo biezumu 8 m, kopējā platība 28,784 ha.
Kalamecu gravas garums ir 240 m, platums apakšējā daļā 10 m, augšējā 20 līdz 22 m, dziļums 12 m. Gravā tek Kalamecu upe, tās gultnē izveidojušies 7 ūdenskritumi (augstums 0,3 – 0,6m un platums 2 – 2,5 m).
Gravas nogāzēs vietām izveidojušās negatīvas dolomīta pārkares no viegli grūstošiem bluķiem, tāpēc, aplūkojot objektus, jāievēro piesardzība. Savdabīgās gravas visiespaidīgāk izskatās pavasara palu periodā vai pēc lielām lietavām, kad pa gravām plūstošās upes pildās ar ūdeni, veidojot krāces un ūdenskritumus.

 

Markūzu grava

Valsts nozīmes ģeoloģiskie aizsargājamie objekti – Kalamecu-Markūzu gravas – atrodas pagasta ZA, 5 km uz ziemeļiem no Gaujienas Mežciemā. Krāšņas gravas ar ūdenskritumiem, alām, Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņu atsegumiem, slāņu griezums ar kopējo biezumu 8 m, kopējā platība 28,784 ha.Markūzu gravas garums ir 250 m, dziļums 13 m, platums 14 – 25 m. Ir atsegtas klinšu sienas un atrasti seno jūras bentosa (gliemežu) nospiedumi. Kanjonveida grava ar ūdenskritumiem, alām un dolomīta atsegumiem, gravā atsedzas Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņi. Gravas labajā nogāzē mākslīga ala, kas izlauzta, iegūstot Pļaviņu svītas dolomītus, alas augstums 1,2 m, dziļums 8 m.
Gravu nogāzē vietām izveidojušās negatīvas dolomīta pārkares no viegli grūstošiem bluķiem, tāpēc, aplūkojot objektus, jāievēro piesardzība. Savdabīgās gravas visiespaidīgāk izskatās pavasara palu periodā vai pēc lielām lietavām, kad pa gravām plūstošās upes pildās ar ūdeni, veidojot krāces un ūdenskritumus

 

Zvārtavas pils


Pils celta 1881.gadā un kā celtniecības materiāli izmantoti laukakmeņi un sarkani ķieģeļi.
Zvārtavas pils slieksnī iekalti vārdi: “Te mājo Laime, neviens ļaunums neienāks” (tulkojums no latīņu valodas).
 

Vējdzirnavas

Visvecākā no Zvārtavas muižas apbūves ansambļa sastāvdaļām ir vējdzirnavas – celtas 1803. gadā. 
Gadaskaitlis iekalts akmenī tuvu pamatiem. Vējdzirnavu korpuss mūrēts no laukakmeņiem un tas pilnībā saglabājis toreizējo izskatu.

 

Palšu muiža


19.gadsimta 20-ajos gados Linde (nezināma persona, kas ieradusies Gaujienas novadā) izpircis muižas zemes un tā kā uzskatijis, ka zemes ir pietiekoši daudz un esošās ēkas pietiekoši lielas, tad nodēvējis savu īpašumu par muižu. Nosaukumu muiža ieguvusi pateicoties no netālu esošās Palsas upes.

 

Alkšņupītes ūdensrijējs

 

Gaujienai cauri tek Alkšņupīte, kurai ir izveidojušās divas kritenes – ūdensrijēji, kur ūdens iekrīt dolomīta plaisā līdz pazemes ūdens slānim. Ūdensrijēju vietas ir ģeoloģiski unikāli dabas veidojumi, kur tekošs strauts vai upīte izbeidzas, pazūdot pazemē.

Alkšņupītes ūdensrijējs ir tipiska karsta parādība, kad upīte tek pa zemes virsmu, bet pēkšņi pazūd pazemē. Sausās un karstās vasarās ūdens šeit ir diezgan maz, bet pavisam tas neizžūst nekad. Savukārt pavasarī – palu laikā ūdens tek strauji, un ūdensrijējam ir jāstrādā ļoti intensīvi, jo pa zemes virsmu šī upīte uz Gauju netiek nekad. Ja ūdens ir ļoti daudz, tad nogāzē pie „Sunīšu” dīķa var vērot, kā savās iztekās tas, nevis mierīgi tek, bet šaujas no zemes ārā kā no slūžām.

 

Dārzciema dolomīta karjers

 

 

Ziemeļgauja

Aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja” ietver Gaujas upi apmēram 140 km garumā, tās ieleju (no Gulbenes un Alūksnes rajonu robežas līdz Valmierai) un bioloģiski vērtīgās platības ap to. Ainavu apvidus kopējā platība – 21749 ha. Ziemeļgaujas ielejai raksturīga ļoti liela ainavas dažādība ar ievērojamu biotopu un sugu daudzveidību.

 

Gaujienas mācītājmuiža


Gaujienas mācītājmuiža ir unikāls baroka laika koka arhitektūras paraugs. Valsts nozīmes arhitektūras ansamblī ietilpst mācītājmāja (1761.g.), klēts (1788.g.), kūts (1860.g.), ratnīca un stallis (19.gadsimta vidus). Mācītājmājā saglabājies manteļskurstenis. Mācītājmājā Gaujienas luteriskā draudze pulcējas uz dievkalpojumiem.

 

 Piemiņas akmens dzejniekam Ojāram Vācieti

 

 

 

 

 


 

Trapenes pagastā

Līzespasta zirgu pasta stacijas un kroga komplekss

 

Baronu Vulfu Bormaņu (Trapenes) muiža

 

Lapegļu aleja

Viena no garākajām Latvijā (5 km).

 

Senlietu muzejs “Fazāni”


Privātais Zigurda Safranoviča privātais senlietu muzejs dibināts 2010.gada maijā. Muzeja krājumā ap 40 tūkstošiem priekšmetu, 99% eksponātu ir ziedoti. Senāk te bijis barona Vulfa muižas parks. Pati vecākā un retākā, pēc leģendas, 300 gadu veca manta – Ernsta Glika ledusskapis.

 

Dzejnieka Ojāra Vācieša piemiņas akmens pie Trapenes pamatskolas.

 

Trapenes pagasta muzejs 

Apes novada Trapenes pagasta muzejs atklāts 1960.gadā, pēc skolotāja H. Ausekļa iniciatīvas.Muzeja ekspozīcijā skatāmi Trapenes pagasta kultūras pieminekļi.:

  • Trapenes pagasta vēsture no muižas laikiem līdz mūsdienām
  • Par dzejnieku Ojāru Vācieti
  • Par skolotāju Jāni Gresti
  • Par novadnieku grafiķi Edvīnu Andersonu
  • Senie latviešu darba rīki
  • Ojāra Vācieša piemiņas skvērs
 

„Mikužu” saiešanas nams

 

Luksta ezers

 

Kulta vietas. Tinābele un Upurliepa.

 

Piemineklis rakstniekam Linardam Laicenam

pie Trapenes kultūras nama

L.Laicens

 

Skola, kurā mācījies novadnieks dzejnieks Ojārs Vācietis

Trapenes-skola

 

Somu kapi /1919. gads/

_MG_5475_low

 

 

 


 

Virešu pagastā

Savdabīgais LĪVU CIEMS, Latvijas 2010. gada sakoptākā sēta, savvaļā dzīvojošas govis

Vietējas nozīmes kultūras piemineklis, zemnieku sētu grupa,
interesanta XIX gs. beigu koka arhitektūra.
Ir reti biotopi. 1600. gadā ciems iegūst nosaukumu „Līves”,
kas igauņu valodā nozīmē „smiltis”.
Šobrīd Līves ciemu sastāda 10 mājas, no kurām piecas ir apdzīvotas arī ziemā.

 

Virešu mežābele


Pirms Virešu tilta pāri Gaujai, braucot no Rīgas puses, ceļa labajā pusē atrodas vietējas nozīmes aizsargājams dižkoks – mežābele, kuras apkārtmērs sasniedz 2,05m.Stāsta, ka šeit kādreiz esot bijis liels ābeļu dārzs, bet kara laikā tas nopostīts un palikusi tikai viena ābele.

 

Randātu klintis


Randātu klintis atrodas pie Randatu mājām, apmēram 1km augšpus Virešu tilta, Gaujas labajā krastā.Randātu klintis tiek uzskatītas par augstākajām dolomīta klintīm Latvijā. Pļaviņu svītas dolomītu klints paceļas 25 m virs Gaujas.

 

Arkveida tilts pār Vizlas upi

Iebraucot Vidagā. Vecākais arkveida tilts Latvijā, būvēts 1834. gadā.

 

Žākļu dižakmens


Akmens atrodas 200mno Žākļu mājām pie Vizlas ietekas Gaujā, Vizlas labajā krastā. Augstums 3,4m, garums 6m, platums 3,7m, apkārtmērs 15m. Akmens pāršķēlies divās daļās.1978. gadā šajā upes posmā uzņemta filma „Pūt vējiņi”. Akmens iekļauts Vizlas dabas takā.

 

 

Vizlas dolomītu atsegumi

Vizlas lejteces dolomīta atsegumi vērojami 1,2 km garā upes posmā no tilta pār Vizlu līdz tās ietekai Gaujā. Upes kritums šai posmā ir 10m/km, gar abiem upes krastiem redzami dolomīta klints atsegumi, kas vietām izskatās pēc cilvēka veidota mūra. Gar Vizlas labo krastu šai posmā ierīkota dabas taka.

 

 Vizlas ūdenskritumi


Vizlas upē pie zema ūdenslīmeņa vērojami vairāki nelieli ūdenskritumi. Upes platums šajā posmā ir apmēram 10 metri, augstākais kritums 0,6m. Upe traucas caur skaistām klints ielocēm, piesaistot ar savu mazliet mežonīgo dabu.
Objekts iekļaujas Vizlas dabas takā.

 

Lapegļu aleja

Cauri Vidagas centram stiepjas lapegļu aleja, tā ved līdz pat Gaujai un ir valsts nozīmes dabas piemineklis. Lapegles stādītas ap 1900.gadu.

 

Sikšņu slēgums


Vietējas nozīmes tehnikas piemineklis.Atrodas Gaujā, augšpus  Sikšņu krācēm. Ierīkots XX gs. pirmajā pusē koku pludināšanas vajadzībām.

 

Trošu tilts


Nogriežoties aiz Vidagas uz Gauju, pie Šķiņķu pārbrauktuves gājēju tilts. Uzcelts pār Gauju 1970 tajos gados, lai savienotu abus Gaujas krastus, Vidagu ar Šķiņķiem. Trošu tilts tika atjaunots 2010.gadā, ar Alūksnes un Apes novada fonda un Virešu pagasta iedzīvotāju atbalstu.

 

Līves ciems

Latvijas 2010. gada sakoptākā sēta – Guntas un Andra Gavaru ģimenes mājas „Ceriņi”. Vietējas nozīmes kultūras piemineklis, zemnieku sētu grupa, interesanta XIX gs. beigu koka arhitektūra. Ir reti biotopi. 1600. gadā ciems iegūst nosaukumu „Līves”, kas igauņu valodā nozīmē „smiltis”.
Šobrīd Līves ciemu sastāda 10 mājas, no kurām piecas ir apdzīvotas arī ziemā.

 

Bijušās dzirnavas ar dīķi Vidagā

 

Sikšņu krāces

Sikšņu klintis atrodas ainaviskā Gaujas senlejas stāvkrastā līdz 8 metriem augstā kraujā, kur atsedzas dolomīti ar kramainu silicītu starpslāņiem. Valsts nozīmes ģeoloģiskais dabas piemineklis.
Sikšņu klintīs joprojām ir atrodami sīku kvarca kristāliņu saaugumi – drūzas. Šī ir viena no ļoti retajām vietām Latvijā, kur kvarcs ir kristalizējies kramainu dolomītu – silicītu starpslānī. 2009. gadā šis atsegums nominēts, kā gada ģeoloģijas objekts.Sikšņu krāces ir pirmās garākās krāces Gaujas tecējumā – viens no krāšņākajiem Gaujas posmiem. Sākas 3 km lejpus Tirziņas ietekas Gaujā un beidzas pie Vidzemes šosejas tilta. Upe dziļi iegrauzusies pamatiežos, krastos atsedzas dolomīti, kritums šai posmā ir aptuveni 1,3 m/km un upē veidojas nepārtrauktas krāces. Sikšņu krāces ir patīkama pārmaiņa ūdenstūristiem, kas līdz šim „vagojuši” vienmuļo Gaujas plūdumu.

 

Smilšakmens atsegums Žagatu klintis


Virešu pagastā, atrodas lejpus Vidzemes šosejas tilta, Gaujas
kreisajā krastā. Valsts nozīmes ģeoloģiskais dabas piemineklis. Interesants ar to, ka te dažāda vecuma līdz 100 un vairāk metru plati dolomīta blāķi ir sagāzušies dažādos virzienos. Senatnē tie iegruvuši lielās alās, kas izveidojās zem tiem irdenos smilšakmeņos.Devona nogulumu atsegums , vietējie iedzīvotāji to saukuši arī par  Miglas iezi. Tālā senatnē zem tām bijušas izveidojušās alas.

 

KONTAKTI

 

Vidzemes šosejas pieturas buklets turisma mao ENG
turisma kaart EST turisma karte RUS
turisma karte LIT  

 

23. janvāris, 2012, Ābolkalne Liene
lveerudeen

Gaisa temperatūra Apē

Rakstu arhīvs