Apes vēsturiskais centrs – dolomīta ēkas un Pasta ielas bruģi
Pierobežas mazpilsētai Apei, kas pilsētas tiesības ieguva 1928.gadā, raksturīgas 
vietējā krāsainā dolomīta ēkas. Tomēr senākajā apbūvē vērojams arī koka un ķieģeļu pielietojums ēku būvniecībā, atspoguļojot ne vien latviešu, bet arī kaimiņtautu – igauņu un krievu – tradicionālās iezīmes ēku celtniecībā. Daudzām ēkām vēl saglabājušās savdabīgi koka elementi jumtu konstrukcijās -„vēja spāres”. Unikāls ir 200 m garš kaltu bruģakmeņu ielas segums Pasta ielā, kas ieklāts ap 1930. gadu.
Ekskursiju pa vēsturisko centru var sākt jau no autoostas. No dolomīta1902.gadā būvēta bijusī mazbānīša stacijas ēka Ganību ielā. Blakus kafejnīcai „Krodziņš” gar seno bānīša līniju saglabājies neapstrādātu laukakmeņu bruģis. Turpinot ceļu pa Stacijas ielu, redzamas vairākas savdabīgas ēkas: izliektais mansards un neregulāra forma ēkai Stacijas ielā 2, īpatnēja ir bijusī tirgotava Stacijas ielā 5, aiz tās pagalmā redzama viena no vissenākajām Apes koka mājām. Divstāvīgais tautas nams savulaik būvēts Opekalna lauksaimniecības skolas vajadzībām. Savukārt „Veidiņa māja” Stacijas ielā 9 , izrādās, kādreiz bijusi trīsstāvīga! Krustojumā ar Pasta ielu uzmanību piesaista bijusī kroga māja no dolomīta, kā arī vēlāk par sporta zāli – tagad veikalu „Unibode”- pārbūvētā zirgu stadula. Pasta iela bagāta ar savdabīgām celtnēm: noliktavas (spīķera) ēka, bijušais pasts , no sarkaniem ķieģeļiem celtajā ēkā bijis spirta monopols, vēlāk- mūzikas skola. Viena no skaistākajām Apē ir aptiekas ēka, tā rotāta ar kokgriezumiem. Sākoties bruģētajam posmam, uzmanība jāpievērš dolomīta ēkām, dzelteni krāsotajām „igauņu mājām” un atjaunotajām vēja spārēm Pasta ielā 12. Tai iepretī Sv. Mateja ev.-lut. baznīca, kas ir viena no jaunākajām baznīcām Latvijā (iesvētīta 2014. gadā).
Bruģētā Pasta iela gar zaļumos un ziedos slīgstošām privātmājām ceļotāju aizved līdz bijušajai daktera Rauziņa mājai (tagad PII „Vāverīte”) un Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolai, kuras pērn nosiltinātā galvenā ēka celta funkcionālisma stilā 1939. gadā. Ar Pēterburgā noskatītu tornīti lepojas ēka Pasta ielā 29. Nedaudz tālāk, Tirgus ielā 5 vērts apskatīt 1938.g. būvēto bijušo Igauņu izglītības biedrības ēku (tagad tur atrodas mūzikas skola un sociālais dienests).
Dzenīšu vītols 8,67 m (dižākais baltais vītols Eiropā)
Vaidavas upes ielejā, netālu no Arvīda Levana vārdā nosauktās mototrases, senlaicīgo „Dzenīšu” māju tuvumā augošais vītols ir viens no dižākajiem balto vītolu sugas (Salix alba) pārstāvjiem ne vien Latvijā, bet arī Eiropā. 2006. gadā baltais vītols Latvijā bija pasludināts par Gada koku.
Vītols aug upes palienē pie vecupes ezeriņa (bijušā linu mārka).
Koka stumbra apkārtmērs 0,5 m augstumā no zemes jau sasniedzis 10 m. Tā augstums sasniedz 21 metru. 3 metru augstumā stumbrs sazarojas vairāk kā 20 žuburos. Dižkoka vidū iztrupējis liels dobums.
Vītols ir vairāk kā 100 gadus vecs, jo ir ziņas, ka to (un vēl sešus citus, kas nav saglabājušies) ap 1880. gadu iestādījis „Blumcikužu” māju saimnieks Blūms , lai iezīmētu savas zemes robežu. Tomēr dokumentālu datu par koka stādīšanu nav. Lielākos vītola žuburus pēc dabas pētnieka Gunta Eniņa ierosmes ar trosēm 2002. gadā savilka SIA „Apes koks” meistari, tomēr neskatoties uz to, 2010. g. vasarā nolūza 8 zari nolūza, bet 2013.gadā – vēl viens zars.
Tomēr koks joprojām zaļo. Vītola zarā iekārta ”pastkastīte” jau no 2002.gada aicina ceļotājus ierakstīt kladē novēlējumus dižvītolam.
Smilšakmens atsegumi “ Jaunās un Vecās Raganu klintis”
Apes pilsētā, Vaidavas upes kreisajā krastā netālu no Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas atrodas vairāki sarkandzelteni smilšakmens atsegumi- klintis, veidojot līdz pat 8 – 10 m stāvas kraujas. Ģeologi izpētījuši, ka smilšakmens veidojies Devona periodā vairāk kā pirms 360 miljoniem gadu, kad šeit viļņojusies jūra. Skolotāja un folklorista Dāvja Ozoliņa pierakstītās teikas vēstī, ka senos laikos klinšu alās esot mājojušas raganas, kuras bieži kaitinājušas un maldinājušas cilvēkus. Ir vairāki avoti, kuru ūdenim ļaudis piedēvē dziednieciskas īpašības. Avoti klintī izveidojuši nelielas alas un nišas. Veselības avota ūdeni apenieši iecienījuši ūdens ņemšanai, savukārt Veco Raganu klinšu pakājē pie Pilsētas kapiem iztek Acu avots.
Jaunās Raganu klintis ielas malā pie vidusskolas ir ļoti gleznainas un pamazām paplašinās. Tās ietekmē gan upes straume palu laikā, gan koku saknes un putnu (krastu čurkstu) kolonija, kas iemitinājusies stāvajā klints sienā Te sākas laivotājiem un kājotājiem domātā Vaidavas dabas taka (1,5 km,), kur iepriekš piesakoties infopunktā, iespējams satikt arī pašas raganiņas. Atpūsties vilina piknika vietas, šūpoles, bet izziņai – informācijas stendi. Savukārt Vecās Raganu klintis pie Pilsētas kapiem pamazām aizaug, toties interesants ir dziednieciskais Acu avots to pakājē.
Dvīņu priedes ar zaru tiltu
Divas savdabīgās priedes aug pie Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas, apmēram 10 m no saimniecības ēkas, austrumu pusē, netālu no Vaidavas upes.
Abu priežu stumbri atrodas apmēram metra attālumā viens no otra. Koki pēc apkārtmēra ir gandrīz vienādi – 2,05 m un 1,95 m resni ( mērot 1,3 m augstumā). Apmēram 3 metru augstumā izveidojies zaru tilts! Vienas priedes zars ir izaudzis otras stumbram cauri, un nu šie koki ir kā „Siāmas dvīņi’. Cauri otram kokam izaugušā zara gals gan ir nokaltis… Ceļotāji ir teikuši, ka to nosaukums varētu būt „Mūžīgā mīlestība” vai „Nešķiramā draudzība”. Abu priežu stumbrus klāj raksturīgi izaugumi – puni jeb māzeri.
Vietējā šajos laikos radusies teika stāsta par to, kādēļ zaru tiltam augšpusē nav mizas: „Tas tādēļ , ka te uzmetas pasēdēt raganiņas, no netālajām „Raganu klintīm” atlaidušās. Tās vēro, ko dara skolasbērni, vai labi uzvedas, vai nav ar slotu „jāpamāca”….